Pirms un pirmās Latvijas Republikas laikos saimniecība, piederēja vecāsmātes priekštečiem, kas īpašumu bij izpirkuši no Lindes muižas, māja celta 1905 gadā.

PSRS okupācijas laikos īpašums tika atņemts un māja tika sadalīta 8 dzīvokļos, kuros tika izmitināti kolhozā strādājošie. Vecāsmātes mamma aprūpēja kolhoza govis un audzēja rozes savā mazajā siltumnīcā.  Diemžel Birzgales arhīvs klusē, par precīzu gadu, kad tika uzceltas kolhoza siltumnīcas , bet tas bijis ap 1968-1974 gadu. Kolhozniekiem nav paticis, ka vecvecmātei atļauts dzīvot kolhoza dārzniecības mājā un audzēt rozes.  Pēc sekojošā terora vecvecmāte atņēma sev dzīvību pakaroties savā rožu siltumnīcā. Vecvecāki pameta māju un pārcēlās dzīvot uz Ogri. Bet vecāmāte vienmēr sapņoja, ka atgūs savai ģimenei atņemto.  Deviņdesmitajos radās iespeja atgūt atņemtos īpašumus un tika darīts viss, lai atgūtu senču mājas. Ceļā uz mērķi vecvecāki iztērēja, visu, kas viņiem bija, pārdeva māju, dzīvokli un vasarnīcu Ogrē un gala rezultātā atguva izlaupītu un nolaistu īpašumu, kuru paši vairs nevarēja pacelt.

Rasu Dārzniecības, dzimšanas stāsts, jeb pareizāk, atdzimšanas stāsts sākās jau pasen. Tolaik tik kā tāds tāls sapnis. Atgriežoties no Nīderlandes pie vecvecākiem, biju apņēmies ar laiku pārņemt saimniecību. Tolaik bij globālās krīzes zemakais punkts, 20 gadus jauns gurķis bez finansēm. Sāku strādāt netālajā stādaudzētavā, kur nostrādāju 10 sezonas. Tieši pirms pandēmijas nomira vecvecāki un atstāja nesakārtotas mantojuma lietas. Sākās mantošanas epopeja, bet ne dēļ plēšanās par mantu, viss maksā un birokrātija ir birokrātija.

  Kovid pēdējais gads stādaudzētavai kurā strādāju bij pēdējais salmiņš, bet man spēriens ar kāju pa pakaļējo galu, ka laiks rīkoties. Tajā pašā vasarā izcirtām mežu, lai būtu līdzekļi uzsākt savu saimniecību. Tā sākās Mūsu dārzniecības ceļš. 

Zinām, ka vēl tāls ceļš ejams, jo sapnis ir atjaunot visu siltumnīcu kompleksu, bet to rādīs laiks.